Man nepatīk tēze, ka pusaudžu pirmā mīlestība vienmēr ir nelaimīga. Esmu pārliecināts, ka mēs, pieaugušie, daudz izdarām, lai tā patiešām būtu nelaimīga, raksta psiholoģijas entuziasts, blogeris vārdā Oļegs.
Kaut vai tāpēc, ka vairumā gadījumu vecāki pārliecināti – ak, viņi taču pusaudži, kāda tur var būt mīlestība. Un, ja mums nepatīk viņu mīlestības objekts, mēs cenšamies no tā atbrīvoties.
Turklāt visbiežāk nepatikai nav objektīvu iemeslu. Skaidrs, ka gadījumos, kad pārītis viens otru velk dibenā, ir jāsit trauksmes zvani un jāglābj bērni. Bet, ja viss ir normāli, vienkārši tavas atvases izredzētais/izredzētā neatbilst tavai gaumei?
Mēs, pieaugušie, dažkārt kļūstam mežonīgi greizsirdīgi: kā tas var būt, ka mūsu bērns, kuram vajadzētu mīlēt tēti un mammu, pēkšņi iemīlas kādā citā cilvēkā.
Šis cilvēks, ja nu nav gluži pelnījis “nāvi”, tad noteikti ir izstumjams nopusaudža apziņas, jo “kāda gan var būt mīlestība 14 gadu vecumā!” Un reaģējot uz pusaudža bēdām, vecāki mierinoši pasmaida un visgudri paziņo, ka pirmā mīlestība vienmēr ir nelaimīga vai ātri beidzas.
Man kaimiņos pašlaik risinās īsta drāma. Starp puisi un meiteni ir uzplaukusi mīlestība. Lai gan attiecības starp viņu vecākiem nav gluži tik naidīgas kā starp Monteki un Kapuleti dzimtām slavenajā Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta”, viņiem ir pārāk atšķirīgs sociālais stāvoklis – viena ģimene ir tirgotāji, bet otra – intelektuāļi. Bet starp bērniem izveidojusiesmīlestība, viņi ir atraduši kopēju valodu, un viņiem ir vienalga, ko domā vai jūt vecāki.
Par sociālajām kāpnēm – tas ir tas, kas ir acīmredzams, taču man šķiet, ka patiesībā pie visa vainojama vecāku greizsirdība. Svarīgi minēt, kaabi jaunie mīlnieki ir vienīgie bērni ģimenē.
Meitenes vecāki vienkārši ir negatīvi noskaņoti pret abu jauniešu romānu, bet puiša ģimenē norisinās vētraini skandāli. Vecāki ir noteikuši dēlam mēnesi ilgu mājas arestu, lai izolētu savu lolojumu no, viņuprāt, nepiemērotās draudzenes, un cer, ka pa šo laiku puisis savu mīlestību aizmirsīs.